Tumšo dienu tikpat daudz cik gaišo- darbs dzīvnieku patversmē ir ar “garoziņu”, tomēr ticība labajam cilvēkā saglabājas

Katru gadu ir tāds brīdi, kad uz ielām ir dzirdami ņaudieni vairāk kā parasti. Tiek sociālie tīkli pārpludināti ar sadzimušo kaķēnu bildēm, ir gan tie kas lepni dāļā savā šķūnī sadzimušos kaķēnus, gan tādi kas dzīvnieciņus atraduši kastēs, pamestus visdažādākajās vietās, un tagad meklē palīdzību. Šajos brīžos, tāpat kā tajos, kuros uz ielas saskrienies ar klejošu suni, kura acīs vari izlasīt izmisumu un pamestību. Rodas jautājumi tiem cilvēkiem kuri ir atbildīgi par neaizsargāto likteņiem. Kāds ir viņu attaisnojums bezatbildībai? Lai pasaulē būtu līdzsvars, ir arī tādi cilvēki, kas steidz Bezatbildīgo kļūdas labot. Šajā reizē es sarunājos ar Elīnu Dambi dzīvnieku patversmes “Astes un Ūsas” vadītāju. 

Patversmes un biedrības aizsākumi ir meklējami desmit gadus atpakaļ Alsviķu pagastā, kādā pamestā fermas ēkā. Biedrību dibināja Modris Briedis kopā ar saviem brāļiem. Visu viņi uzsāka ar domu, ka Alūksnē un tās novadā, vajag kādu vietu kas nodarbotos ar pamestiem dzīvniekiem. Pēc kāda laika pašvaldība piešķīra citas telpas Alūksnes pilsētā, arī bijušajā fermas ēkā. Biedrība sāka apdzīvot pašvaldības piešķirto ēku, lēnām rakstīja Eiropas projektus, un ar projektu naudām, piešķirto ēku pilnveidoja un pielāgoja dzīvnieku patversmes vajadzībām. Tagad iet desmitais gads, augustā ir jubileja. Patversmes vadītāja Elīna atzīst, ka radās gan tāpēc, ka bija vajadzība jo bija klejojoši dzīvnieki, gan arī tāpēc, ka mīl dzīvniekus: “Jā, ir tā mīlestība pret dzīvniekiem. Un arī tas, ka saproti - nav jau to cilvēku kas ar to nodarbojas. Nu kādam tas ir jādara. Tā arī tas aizgāja. Tie cilvēki kas pie mums strādā diezgan bieži mainās. Bet tie kas ir noturīgie, cilvēki kas strādā ar mums gadu no gada, nav daudz.”

Protams, man uzreiz rodas jautājums, kāpēc tā? Elīna pati to līdz galam nav sapratusi: “Es nezinu, man liekas, ka tas ir emocionāli smagi. Ir bijuši darbinieki kas nostrādā savu laiku un pēc tam vairs nevēlās strādāt. Bet tādu cilvēku kas gadu no gada nāktu strādāt bez maksas, nav tādu daudz. Tas nav tāds viegls darbs, un es pat nemāku izstāstīt iemeslu kāpēc. Jo ja es būtu cilvēks, kurš to kādu laiku ir darījis, un pēc tam aizgājis, es mācētu pateikt kāds ir tas iemesls, kāpēc iet prom. Dažreiz liekas, ka grūti ir. Cilvēku pateicība par to ko mēs darām varētu būt nedaudz lielāka. Bieži vien mums nāk cilvēki un pārmet to, ka mēs līdz galma to vai šo neesam izdarījuši. Vai, piemēram, mums atved kādu sunīti. Saimnieks brauc pakaļ. Un beigās mēs dabūjam pārmetumus, ka tas suns ir nonācis patversmē. Ka tagad viņam viņš ir jāņem laukā no patversmes. “Kāpēc mans suns te nonāca? Kāpēc jūs viņu nogādājāt patversmē? Es nevaru maksāt par to, ka dzīvnieks tagad ir jāizņem no patversmes.” Tad sanāk tā, ka mūs lamā par to, ka mēs darām savu darbu. Un negācijas īstenībā ir tikpat daudz, kā to labo momentu. Nav tā, ka visi atbrauc un priecājas par dzīvnieciņiem,- kādu jūs labu darbu darāt! Ir tikpat daudz cilvēku, kuri nesaprot to. Ir bijis tā, ka pie mums nonāk sabraukts sunītis, un mēs noskaidrojam kam viņš pieder , bet saimnieks saka: ”Nu nē, kāpēc jūs vispār to suni ņēmāt? Nevajadzēja viņu te vest, un es viņu neņemšu.” Ir visādas situācijas.”

Tomēr neskatoties uz to, ka patversmes darbinieki ne vienmēr saņem pozitīvu attieksmi pret savu darbu, viņi nesteidz nosodīt dzīvnieku saimniekus. “Astes un Ūsas” vadītājai nešķiet taisnīgi, kad cilvēki Facebook zem kārtējās noklīdušā dzīvnieka bildes raksta simtiem negatīvu un uzbrūkošu komentāru dzīvnieka saimniekiem. Viņa aicina paturēt prātā, ka tā bilde var nebūt nemaz tik drūma, un stāsts ir jāskata no abām pusēm: “Es pēdējā laikā internetā salasos komentārus, par to, ka visi cilvēki ir jāsoda par to, ka viņi cietsirdīgi izturas pret dzīvnieku. Piemēram, parādās posts Facebook, ka ir noklīdis suns. Un tad ir daudz komentāru vainojot saimnieku,- tādam saimniekam kurš nerūpējas par suni nevajagot to atdot. Bet tajā pašā laikā, nav jau tā situācija skaidri zināma. Varbūt sunītis pats pārlēca pār žogu un aizmuka. Mēs nezinām kas tai situācijā ir bijis. Vai tiešām saimnieks ir bijis slikts, varbūt tas suns aizbēdzis. Un varbūt tie saimnieki tiešām to suni meklē. Jo nav jau teikts, ka kāds viņu ir izmetis. Mēs vienmēr tā kā visu laiku cenšamies ticēt tam labajam variantam. Varbūt suns no salūta aizbēdzis, vai no pērkona vasarā. Vai vienkārši sabijies un pamucis, un netiek mājās, saimnieki meklē un nevar atrast. Mēs arī saprotam, ka ir cilvēki kas apzināti dara pāri dzīvniekam. Nebaro, nerūpējas. Bet tai pašā laikā, zem katra ieraksta rakstīt, cik slikts ir saimnieks, nešķiet īsti pareizi. Tāpēc mēs cenšamies objektīvi izvērtēt situāciju, un neticēt visam. Mums negribās ticēt, ka vienmēr ir vainīgs tas saimnieks, sliktais. Bet ir redzētas visādas situācijas. Piemēram, saimnieks tur suni pie ķēdes, un pabaro tikai reizi pāris dienās, un saimnieki īstenībā dzīvo kaut kur citur. Suns it kā sargā to māju, saimnieks kad atceras tad šad tad aizbrauc viņu pabarot. Nu tādas arī ir situācijas, protams. Kad tiešām cilvēks ir vainīgs. Bet ne vienmēr viss ir ļoti slikti kā izskatās.”

Runājot par cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem Latvijā kopumā, situācija neesot tik traka. Šķiet, ka iespēja visu publicēt un izteikt sociālos tīklos, publiski nosodīt, varbūt ietekmē situāciju. Tomēr bezatbildība joprojām ir. Vasarā tas visvairāk jūtams, dēļ tā lielā kaķēnu skaita kas parādās. Cilvēki paņemot kaķus, nesterilizē tos, bet pēc kāda laika tiem piedzimst kaķēni. Tad tos padala apkārt, kādam kaut kur atdod, kādu aizved uz laukiem vai vasarnīcu. Tā aplis iet uz riņķi. Šādas situācijas sevišķi esot laukos. Dzīvnieks tiek uztverts kā darba darītājs- kaķiem jāķer peles, suņiem jārej sētā un jāsargā mājas. Šeit dzīvnieki nav draugi bet kādas funkcijas veicēji. Tas izskaidrojams varētu būt ar izpratnes un izglītības trūkumu, vecie stereotipi. Populārākais no tiem ir, kad sunim jādzīvo pie ķēdes. Pagājušā gadā “Astes un Ūsas” kopā ar pašvaldības policiju brauca reidos lai apzinātu situāciju, un pārbaudītu kādos apstākļos tiek turēti dzīvnieki, un vai visi papīri ir kārtībā. Un patversmes vadītāja atzīst: “Jo tālāk tu brauc uz laukiem, piemēram pierobežā, vai kādos cits attālākos nostūros, tur 90% suņu dzīvo pie ķēdes, tur tiešām ir tāds kā Padomju laika mantojums, kad sunim ir suņa vieta- sargāt māju. Suns var taisīt tikai troksni, jo ir pie ķēdes, un nekur netiek. Viņš tikai taisa troksni, nevis sargā māju. Un, kad saimniekam prasa, kāpēc jums ir suns? Viņš atbild, lai rietu, lai mēs zinām, ka kāds iebrauc pagalmā. Suns nav draugs, un tas ir kaut kā…. Es nezinu, varbūt ir jānomainās veselai paaudzei, lai cilvēki saprastu. Jo mūsdienu jaunieši, tie jau visu saprot. Saprot, ka suns ir jāčipo, jāsterilizē. Un kamēr vecā paaudze nenomainīsies pret jauno, tikmēr tādi stereotipi arī būs.”

Bet arī Latvijā pamazām tiek sakārtoti likumi. Tagad Saeimā uz izskatīšanu tiek virzīts likums par bargāku sodu pieņemšanu tiem kuri cietsirdīgi izturas pret dzīvniekiem. Tiek arī runāts par to, ka vajag cilvēkus izglītot, ne vienmēr sodīt ar naudas sodiem vai spiedu darbu. Jo ir svarīgi nošķirt, kas ir cietsirdīga un ļaunprātīga izturēšanās, un kas ir, kad suns aizmūk bet saimnieks skaistās kā neapzināti pametis savu dzīvnieku. Šo ir svarīgi atšķirt, bet kad likums tiks pilnveidots ir cerība un ticība, ka situācija būs labāka.  

Vēl viens jautājums kas būtu jāizskata likumiskā kārtībā, ir dzīvnieku turēšana pie ķēdes. Ir valstis kurās tas ir aizliegts, un arī Elīna vēlētos, lai mēs dotos šajā virzienā. “Man gribētos, lai arī mēs ejam tajā pašā virzienā. Jo mums ir tā, ka cilvēki atnāk adoptēt dzīvnieku un uzreiz pasaka, mēs viņu turēsim pie ķēdes. Mums vienmēr visi suņi turēti pie ķēdes, jo viņi jau skrien uz ceļa. Es saku, bet jūs jau nemaz nezināt, vai šis jaunais suns skries uz ceļa. Kāpēc jūs viņam uzreiz piespriežat mūžu pie ķēdes? Tad mēs arī izvērtēja, un tādiem cilvēkiem nedodam suni adoptācijā. Cilvēki uz mums pukst. Saka, būtu priecājušies, ka mēs vispār gribam adoptēt suni. Kāpēc tad jūs tos suņus turat patversmē, ja nemaz nedodat viņus prom? Cilvēki domā, ka suni paņemt no patversmes ir tāpat kā maizi veikalā. Ierauga, iepatikās un dabūju. Nu tā. Šiem cilvēkiem kas apgalvo, ka visu laiku ir savus suņus turējuši pie ķēdēm, mums nav pat ko viņiem ieteikt, ir jāmēģina ar suni strādā. Ir jāstrādā ar suni, bet cilvēki uzreiz grib gatavu produktu, kurš ies tur un darīs to un to. Cilvēki neapzinās, ka ar to dzīvnieku ir jāstrādā, jāmāca viņiem teritorija, jāmāca tas un tas. Ne visi ir gatavi strādāt ar to dzīvnieku.”

Katram cilvēkam kurš vēlas adoptēt dzīvnieku tiek dots divu nedēļu pārbaudes laiks. Šajā laikā kā saimniekam tā dzīvniekam ir iespēja saprast vai būs viens otram īstais. Pirms adoptācijas ir svarīgi arī topošajam saimniekam iepazīties ar dzīvnieku, ja nāk pēc suņa, tad doties ar to pastaigās. Patversmes darbinieki arī aprunājas ar potenciālo saimnieku, cenšas noskaidrot kādi ir apstākļi, lai varētu ieteikt piemērotāko suni. Tomēr arī patversmes darbinieki nevar zināt par visām dzīvnieka rakstura īpašībām. Elīna stāsta: “Ir bijis tā, ka atgriež dzīvnieku atpakaļ, jo lauku mājās ir kādi dzīvnieki, putni un tas suns trenkā tos dzīvniekus. Mēs jau patversmē nezinām, vai tam sunim patīk vistas vai nē. Ja cilvēki zvana un saka, diemžēl nē, mēs viņu nepaturam, jo ir jau nokodis trīs vistas, mēs viņu labprāt paturētu bet nesanāk. Tad jā, cilvēki dod atpakaļ to sunīti. Tas ir kā aklais randiņš, jo tu jau nevari zināt satiekoties vai tas būs tavs īstais. Parasti mēs izstāstām visu ko par suni zinām. Ja pie mums nonāk suns kuram ir miris saimnieks, un mēs zinām, kāda bija viņa iepriekšējā dzīve, tad vieglāk ir atrast jaunu piemērotu saimnieku. Bet tas nav teikts, ka suns obligāti iejutīsies jaunajās mājās. Un tāpēc mēs cilvēkiem dodam laiku, lai saprastu būs vai nebūs. Jo varbūt sunim nepatīk, varbūt saimniekam kaut kas nepatīk. Lai nav tā ka paņem, un ar sakostiem zobiem dzīvo un domā, kur lai es to suni tagad lieku.”

Patversmju lielākā sāpe ir patvaļīga dzīvnieku pavairošana un cilvēku neizpratne par to, ka ir labāk dzīvnieku ņemt no patversmes, nevis no kaimiņa kurš nav parūpējies par savu suni izoperējot to. Viņi kavē patversmes darbu, apzināti pavairojot savus dzīvniekus klāt. Tas kas cilvēkiem ir jāsaprot, ka ņemot dzīvnieku no kaimiņa, visdrīzāk viņam nebūs veiktas nepieciešamās potes, piemēram, kaķi nebūs vakcinēti, atblusoti un attārpoti, visdrīzāk vetārsts tos nebūs redzējis. Bet ņemot dzīvnieku no patversmes, dzīvniekam vienmēr viss arī būs kārtībā- visas operācijas atbilstoši vecumam, pase, visas potes. Jā, par to ir jāmaksā, lai patversme var samaksāt vetārstam, bet pēc tam jaunajam saimniekam vairs ne par ko nav jātur rūpe. Viss ir izdarīts.

Pēc nopietnās sarunas, gribās arī dzirdēt kādu priecīgo satikšanās stāstu. Un mums ir prieks dzirdēt, ka šādu stāstot esot daudz, bet galvenais, ka komunikācija pēc adoptācijas turpinās. Jaunie saimnieki sūta bildes uz Facebook un Watsapp, dalās ar kopā piedzīvotajiem mirkļiem. Pēdējais priecīgais stāsts ir par taksīti Arnoldu kuru adoptēja uz Rīgu. Vadītāja stāsta: “Jauns pāris adoptēja sunīti un viņi mums sūtīja bildes, cik apmierināti ar taksīti, un priecājās, ka izvēlējušies tieši to sunīti. Mums ir prieks, ka mūsu dzīvnieki netiek adoptēti tikai mūsu reģionā. Mums ir prieks, ka mūsu ziņojumi pārsniedz mūsu novada robežas. Ka tos mūsu dzīvniekus redz ārpus Alūksnes un Gulbenes. Ka tie stāsti aiziet plašumā. Jo ja būtu tikai tā, ka dzīvniekus ņemtu mūsu novadā, tad ātri tiktu izsmelta mūsu kapacitāte. Tāpēc ir prieks, ka adoptē uz citiem novadiem.”

Vēl viens priecīgais stāsts ir par kādu pagājušā gadā adoptētu sunīti uz Bausku vai Rundāles pili. Cilvēki bija redzējuši suņa bildi Facebook un sunīts uzreiz iepaticies. Atbraukuši ar suni iepazīties, izveda pastaigāties, un beigās aizveda sev līdzi. Pēc kāda laika patversmes dalībnieki saņēma bildes ar stāstu par suņa jauno dzīvi. Kā lauku suns ir pārvērties par īstu pilsētnieku, kurš kopā ar saviem jaunajiem saimniekiem dodas dažādās ekskursijās uz visādām vietām. Šādi priecīgie stāsti ikdienā dod darbiniekiem spēku turpināt savu darbu, un apziņu, ka tas ko viņi dara ir svarīgi. “Gandarījums ir liels, kad dzīvnieks no nemīlēta un pamesta kļūst par īstu ģimenes draugu. Kurš guļ dīvānā un dodas saimniekiem līdzi ceļojumos.”- atzīst Elīna. Tomēr ne visi dzīvnieki piedzīvo savu laimīgo stāstu. Dzīvnieki seniori ir tie uz kuriem paskatās pēdējiem, piedevām senioru skaits patversmēs pieaug. Dzīvnieku saimnieki tiek ievietoti pansionātos vai nomirst, un dzīvnieciņam tiek atņemtas viņa laimīgās vecumdienas. Bieži vien esot arī tā, ka pats seniors esot gados ņem kaķēnu vai kucēnu. Šo cilvēku arguments esot tāds, ka viņa sunītis ir tikko nomiris un tas ir bijis liels pārdzīvojums, bet šādu pārdzīvojumu seniors vairs negrib piedzīvot. Tas tāpēc, ka cilvēks domā, ka tagad paņemot dzīvnieku tas pēc pāris gadiem atkal nomiršot, un būs lielas bēdas. No šāda skatupunkta tanti un onkuli var saprast. Bet ir tā otra puse, kurā tas kucēns dzīvo 16 gadus, un vai pēc šiem gadiem seniors pats spēs darboties ar suni, vest viņu pastaigās, aprūpēt? Tāpēc patversmes darbinieki vienmēr cenšas cilvēku taktiski novirzīt pie pareizākā lēmuma, neņemt uzreiz kucēnu, bet pieaugušu un joprojām jaunu suni. Ir arī tie retākie stāsti, kad cilvēks speciāli brauc pēc dzīvnieka seniora, lai sniegtu viņam laimīgus pēdējos gadus. Cilvēki kas izvēlas šādu lēmumu parasti esot jaunie cilvēki. Tomēr senioriem mājas tiek atrastas reti, un kad tas notiek, tas ir skaists mirklis.

Sarunas noslēgumā dzīvnieku patversmes vadītājai Elīnai jautāju, ko viņa mums varētu novēlēt: “Es novēlētu tiešām saprast to, ka dzīvnieks ir draugs, ģimenes loceklis. Nevis kāda lieta kurai jāveic kāda konkrēta funkcija. Lai cilvēki saprot, ka dzīvnieks ir draugs. ”

Kad tapa šis jaunais pastkaršu projekts, kurā puse ieņēmu tiks ziedoti “Astēm un Ūsām”, viens no kolekcijas fotogrāfiem, šīs domas iedvesmots, satika savu dzīvnieku. Viņas apkaimē tika paziņots, ja ielas kaķiem netiks atrastas mājas tie tiks iemidzināti. Un Arta Joma nespēja neizglābt vismaz vienu kaķi. Viņas rižais draugs ir īsts ielas džungļu kundziņš, un viņiem ar sadraudzēšanos iet grūti. Tieši tāpēc intervijas noslēgumā vēlos padalīties ar Artas atziņu, kas liek uz patversmes darbu skatīties ar vēl lielāku cieņu.

“Devām mājas kādam ielas kaķim, kura nākotne bija uz tādas kā jautājuma zīmes. Ārā dzimis, ārā audzis, kā mūžu nodzīvos, to mēs redzēsim.. Radināšana iet kā pa kalniem. Ir augstas virsotnes un zemas ielejas, pat atklājas vājie punkti personīgajā nervu sistēmā. Miljons reizes saņemies, vēl miljons reizes padodies. Vienu brīdi mīļkaķītis, otru samainīts pret savvaļas tīģeri, kurš nezin robežas. Guvu vēl kādu cilvēcisko mācībstundu. Ja dzīvnieciņu patversmēs dzirdi, lasi frāzi "mīļš, pieradināts, socializēts dzīvnieciņš", tad NEKAD šo frāzi neuztver pašsaprotami. Ja no patversmes esi ticis pie mīļa, telpām raduša dzīvnieciņa, NEUZTVER to pašsaprotami. Patiesībā tur apakšā ir krietna deva pūļu, darba, pazaudētu nervu un saskrāpētas rokas - tāda ir uzticības cena.” – Arta Joma labdarības kolekcijas “Mans draugs” fotogrāfe.

Palīdzība kuru vari sniegt šobrīd:

Nav komentāru

Komentēt