LATAr kartīti var pateikt, ka tev cilvēks nav vienaldzīgs
SIA Typical cenšas darīt visu, lai būtu sociāli aktīvi un veicinātu emocionālo saikni starp cilvēkiem. uzņēmuma īpašniece Elīna Bērziņa intervijā stāsta par savu uzņēmējdarbības ceļu, par īpašajām pastkartēm un apsveikuma kartītēm, par savu jauno pastkaršu kolekciju "Mežsss" un savu dzīves ceļu. Ar Elīnu sarunājās Ieva (Gulbenes novada bibliotēka).Kas ir Elīna?
Esmu Elīna Bērziņa, sociālā uzņēmuma Typical Latvian vadītāja. Esmu diezgan spītīgs, dumpiniecisks cilvēks, kuram diemžēl ik pa laikam izlaužas Dona Kihota tieksmes, kad reizēm gribas cīnīties ar tām dzirnavām, lai gan zinu, ka tas ir bezjēdzīgi.
Ar ko nodarbojas Tavs sociālais uzņēmums?
Līdz šim, organizējām apmācības cilvēkiem ar invaliditāti, kurās centāmies cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt savus talantus, ar kuriem viņi šobrīd varētu mēģināt atrast veidu kā nopelnī. Bet Covids darīja labojumus. Šobrīd mēs atbalstam mākslinieku Mareku, kura gleznas pārtaisām pastkartītēs ,viņš saņem 50% ieņēmumu no katras pārdotās vienības un es jūtu, ka šis variants ir daudz paliekošāks, nekā apmācības, kurās no 10 cilvēkiem, ja paveicās, tikai 1 vai 2 pēc tam arī kaut ko darīja. Tādēļ nākotnē arī daļu ienākumu novirzīsim konkrētiem cilvēkiem radot viņu darbus.
Tomēr cilvēkos, un es par to viņus nenosodu, ir tā cerība, vēlme un gaidas, ka kāds atnāks pie Tavām durvīm, pieklauvēs un teiks, es Tevi visu mūžu gaidīju, nāc es tev tagad parādīšu kas jādara un kopā darbosimies. Ir ļoti maz cilvēku, kuri būtu gatavi paši meklēt tos ceļus, kā kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī finansiālajā jomā.
Kāpēc Pastkartītes?
Es pastkartes sakumā redzēju, kā tādu veco laiku Twitteri, jo laukums, uz kuru Tu raksti, ir ierobežots. Mūsdienu cilvēks vienmēr attaisnojas ar savu milzīgo skrējienu, es gan teiktu daļēju slinkumu, tad pastkarte ir ērts veids kā Tu tik un tā personīgi vari kādam pateikt, ka Tev viņš nav vienaldzīgs.
Kāpēc vairāk sss kolekcijā Mežsss un kāpēc mežs bez cilvēka? Vai cilvēks sabojātu mežu?
Kad cilvēks ienāk mežā, viņš drusku to mežu padara reālistiskāku, jo kamēr nav cilvēks, man liekas, ka mežā ir brīnumi, tur ir noslēpumi, tur ir varbūt tā tumšā puse, kas parasti ievilina cilvēku. It kā man nebūtu iebildumu pret pastkartēm, kurās cilvēks ir mežā, tomēr skatoties no pārdošanas iespējām, cilvēki ir atturīgāki iegādāties pastkartes, uz kurām ir cits cilvēks. Man pašai mežā patīk, kad esmu ar savu ģimeni bez citiem cilvēkiem, jo tad tā nav burzēšanās kopā, tas ir saplūšana ar mežu pa īstam. Tu dzirdi tos trokšņus, Tu dzirdi lietas, kuras varbūt pat nav, bet tā iztēle Tevi spilgtina, jo Tu atrodies svešā un savā ziņā savvaļiskā vidē. Un tāpēc Mežs bez cilvēka, manuprāt ir skaistāks. Mežā, kurā parasti uzturos, ir tā šalkoņa no priedēm un citiem kokiem un, manuprāt, mežam piestāv tas mežssss šalcošā skaņa, kas rada šis sajūtas, ka neesi tur viens.
Ko Tu novēlētu sev un citiem?
Kaut kādās lietās man pietrūkst tās Elīnas, kura bija pirms 5 gadiem, kas uzsāka biznesu,sāka darboties aktīvi sociālajā jomā, jo tā Elīna bija daudz tīrāka un mazāk apbružājusies. Un man gribētos novēlēt sev un līdz ar to arī jums visiem pārējiem rūpēties par savu iekšējo tīrību. Reizēm nav nemaz tik slikti, ja Tu esi nedaudz naivs un lielākā ticībā par apkārtējo pasauli, jo iespējams, ka tieši ticība rada brīnumus un palīdz mums ieraudzīt skaistās lietas.
Interviju sagatavoja Gulbenes novada bibliotēka
Pilno video interviju meklējat Gulbenes bibliotēkas YouTube kontā.