LAT(IKDIENA) Sava darbavieta- viens no iemesliem kas dzīvi padara skaistu!
Mūsu bloga pirmā stāsta varone ir Ligita Stikuste. Šobrīd kā brīvprātīgā viņa darbojas Lūznavas muižā, bet ļoti cer drīzumā atgriezties atkal kā darbinieks. Visas jaunās sievietes cerības tiek liktas uz atkārtotas darba vietas izveidi. Kad Ligita runā par darbu – viņa staro. Acīs lēkā prieka gariņš, bet uz lūpām ir smaids. Dienas gaitas Lūznavas muižā ir kļuvušas par daļu no viņas. Būt kam piederīgai ir vēl viens iemesls kāpēc Ligitai dzīve šķiet skaista. Ja vien nebūtu tas mākonis…mākonis vārdā vai izdosies iegūt tuvākajā laikā darbavietu tik mīļajā muižā!?
Jautāju Ligitai, kā viņai šķiet, vai viņa varētu iegūt pastāvīgu, pieklājīgi atalgotu darbu, ja mainītu savu profesiju, un kaut ko papildus apgūtu? Ligita kautrīgi atzīst, ka pagaidām nav gatava atkal studēt, kaut gan pilnībā šo domu ne-atmet: „Kaut gan, ja atrastu kaut ko, kas mani ļoti interesētu…” turpinu Ligitu tincināt, jo vēlos noskaidrot viņas domas par darba devējiem. Ligita atzīst: „Grūti man pateikt, bet šķiet, ka šobrīd attieksme vairs nav tik noraidoša. Jāatzīst gan, ka man nav tādas lielas pieredzes tiekoties ar darba devējiem, jo mani uzmeklēja paši. Redzi mana pirmā darba vieta bija skola, kurā es mācījos, pazīstama vide un cilvēki mani zināja, tāpēc iespējams mani arī uzrunāja. Otrā darba vieta bija Lūznavas muiža, tur gan es muižas pārvaldnieci nezināju, bet dažus darbiniekus gan, bet vienalga pazīstama vide.” Caur Ligitas piemēru ir neviļus jāizdomājas, kāda būtu Latvijā nodarbinātības situācija, ja katrs, kurš zinātu savā vidē, apkaimē cilvēku ar īpašām vajadzībām dotu viņam šo darba iespēju. Katrs sāktu ar sevi, katrs kalpotu par paraugu citiem?!
Tiem cilvēkiem kuru apkaimē ir cilvēki ar invaliditāti, bet potenciālie darba devēji izvēlas neitrālo pozīciju, Ligita lūdz nebaidīties un dot šo iespēju, ja cilvēks ir spējīgs strādāt. Svarīgi arī atcerēties pašam cilvēkam ar invaliditāti, ka tava attieksme arī ietekmē to kā cilvēki pret tevi attiecas un vai dod iespējas.
Bieži tiek pacelts jautājums par iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām strādāt no mājām, Ligita uzreiz šo iespēju noraida. Viņai ir svarīgi būt cilvēkos, pamainīt vidi. Ikdienā cilvēks neaizdomājas, ka cilvēkiem ar invaliditāti darbs ir svarīgs ne tikai dēļ iespējas nopelnīt, bet gan arī tā ir iespēja socializēties, justies kā daļai no kaut kā lielāka, būt piederīgam.
Kad Ligita vēl strādāja muižā, viņas darba diena sākās ar tasīti kafijas, jo tik agri viņa mājās nebrokasto. Pēc tam viņa pieķeras e-pastiem, bija posms, kad katru dienu bija jāpārbauda muižas kameras, vai viss kārtībā. Seko līdzi mājas lapā notiekošajam. Un protams ir arī komunikācija ar muižas klientiem un sadarbības partneriem gan pa telefonu, gan klātienē. Rūpējas par muižas kalendāru, lai pasākumi nepārklātos, zinātu par gaidāmām ekskursijām. Kā arī tirgoja biļetes un suvenīrus. „Sākumā bija bailīgi, vai es pareizi daru, jo iepriekšējā darba pieredze bija savādāka, tur bija vairāk darbs ar datoru, bet tagad bija jāmācās komunicēt ar cilvēkiem ne tikai klātienē, bet arī pa telefonu, un bija bažas vai nepateikšu kaut ko nepareizi. Arī pašai jāzvana sadarbības partneriem, klientiem un jāsniedz informācija, bija bailes vai nekļūdos un visu informāciju nododu pareizi. Bet ar laiku visu apguvu un bija liels prieks, ka viss sanāk.” Ziemas laikā darba diena noslēdzās kopā ar pārējiem kolēģiem, kopā devās uz mājām. Vasarā, kad dienas pienākumi paveikti, pati devās mājās vai kāds atveda mājās. „Ne sezonā darba diena bija vieglāka, jo mazāk cilvēku, bet sezonā ļoti piepildīta”, atklāj Ligita.
No saviem kolēģiem un vietējiem cilvēkiem Ligita nav pieredzējusi negatīvu attieksmi pret sevi. Sākumā pašai bija neērti no tā, ka pārvietojas savādāk, bet apkārtējā vide un vieta ir bijusi atbalstoša. Viņasprāt, tas ir arī tāpēc, ka viņi ir redzējuši uzaugam Ligitu, tā teikt- visi kopā ir auguši.
Ligita ļoti priecīga par to, ka ir iznācis veiksmīgi iekļauties kolektīvā, ka jūtas kā komandā. Jūt, ka ir pieņemta. Ligita atzīst, ka ir arī lepna par sevi, jo spēj paveikt visus sev uzticētos pienākumus. „Būt cilvēkos un justies noderīgai, tā ir brīnišķīga sajūta, tu jūti gandarījumu pēc darba dienas, ka esi labi pastrādājis”, Ligita piekrīt, ka darbs ir viens no faktoriem, kas palīdz justies kā pilnvērtīgam cilvēkam.
Pēc mirkļa Ligita atceras kādu neērtu mirkli savos pirmajos darba mēnešos. Kāds pensionāru pāris iedeva sievietei naudu. „Viņi bija atnākuši uz individuālo ekskursiju. Parasti tūrisma centra vadītāja cilvēkus apkalpo, bet tajā reizē es viņus. Atbildēju uz jautājumiem, un beigās viņi man dod naudu. Es nē, bet viņi ņēma un atstāja. Nesaprotu, kāpēc tāda reakcija. Kā tas bija domāts? Žēlums?!” Par laimi Ligitas karjerā šādu mirkļu ir bijis ļoti maz, un cilvēki pret viņu izturas „normāli”.
Ligitai gribās ticēt, ka ja tu meklē darba iespējas, tad tomēr agrāk vai vēlāk tas izdodas. Tomēr kā galvenais šķērslis pie tā, ka ir tik liels bezdarbs cilvēku ar invaliditāti vidū, ir vides nepieejamība. Ligita tic, ka kādreiz situācija Latvijā mainīsies, viņa tic, ka ar laiku darba devēji tomēr nāks pretī.
Ja Ligitai būtu iespēja, tad viņa pati arī dotu cilvēkiem ar invaliditāti darbu: „Ja cilvēks ir spējīgs to darbu izdarīt, tad kāpēc ne?! Uzdrošinies, nebaidies, tu esi tāds pats cilvēks kā visi pārējie, tev ir tiesības strādāt kā visiem.”
Ligitai grūti pateikt, kāda būtu viņas dzīve, ja nebūtu notikusi trauma, tomēr viņai šķiet, ka tieši invaliditāte ir pavērusi durvis uz pasauli, sniegusi iespēju paceļot. Kā arī ir satikusi labus cilvēkus, un ieguvusi patiesus un uzticamus draugus.
P.S. Intervijas beigās Ligita īpaši lūdz iespēju pateikties savām darba vietām: "Es pateicos Lūznavas muižai un iepriekšējai darba vietai (Lūznavas Profesionālajai vidusskolai) par iespēju strādāt, ka viņi man uzticējās un pieņēma savā kolektīvā!"
Foto tapis Lūznavas muižā sadarbībā ar Ilzi Mezīti no foto studijas milze.lv