Tumšo dienu tikpat daudz cik gaišo- darbs dzīvnieku patversmē ir ar “garoziņu”, tomēr ticība labajam cilvēkā saglabājas
Katru gadu ir tāds brīdi, kad uz ielām ir dzirdami ņaudieni vairāk kā parasti. Tiek sociālie tīkli pārpludināti ar sadzimušo kaķēnu bildēm, ir gan tie kas lepni dāļā savā šķūnī sadzimušos kaķēnus, gan tādi kas dzīvnieciņus atraduši kastēs, pamestus visdažādākajās vietās, un tagad meklē palīdzību. Šajos brīžos, tāpat kā tajos, kuros uz ielas saskrienies ar klejošu suni, kura acīs vari izlasīt izmisumu un pamestību. Rodas jautājumi tiem cilvēkiem kuri ir atbildīgi par neaizsargāto likteņiem. Kāds ir viņu attaisnojums bezatbildībai? Lai pasaulē būtu līdzsvars, ir arī tādi cilvēki, kas steidz Bezatbildīgo kļūdas labot. Šajā reizē es sarunājos ar Elīnu Dambi dzīvnieku patversmes “Astes un Ūsas” vadītāju.
Lindas MOZAĪKAS māksla kas runā par “saldās” pop dzīves skarbo realitāti - suņu pasaulē!
Mūsu sarunas
laikā skan gan smiekli, gan kaismīgi izsaucieni, gan ir mirklis,
kurā gulbeniete Linda nespēj slēpt asaras. Asaras Lindai izvilina
sāpes par līdzcilvēkiem, kas netiek saprasti, piemēram, par Grētu
Tūnbergu, kuru komentāros cilvēki apceļ nemaz neiedziļinoties viņas
slimībā. Par stereotipiem, kas šķir un sabiedrībai neļauj pieņemt
citādākus cilvēkus. Par dzīvnieku un dabas ciešanām. Un šobrīd arī
mazliet par sevi, jo māksliniecei covid laiks ir bijis grūts un ir
nedaudz atņēmis spēkus.Tomēr kas ir Linda, un kā viņa kļuva par mūsu stāsta varoni? Linda ir māksliniece, kas ir uzrakstījusi trīs grāmatas par ceļošanu, un sevi velta mozaīkas mākslai. Un tieši mozaīka saveda mūsu ceļus, jo viņas mozaīkas Pop suņi (PopDog) ir tapuši pastkartēs ar vēstījumu. Bet, kad es jautāju Lindai pašai, kas īsti ir Linda, tad viņas atbilde skan šādi: “Ja tu man prasi kas es esmu, es teiktu, es esmu Linda. Tāpēc, ka it īpaši dzīvojot Spānijā, tad kad tu padzīvo ārzemēs, tad tu saproti, cik ļoti tev nepatīk kastēs likšana, ka tevi nozīmogo - tu esi ārzemnieks, tu esi iebraucējs, rakstniece, vai politiķe, vai sieviešu tiesību aizstāve, vai suņu tiesību aizstāve. Es esmu Linda, kurai patīk dažādas lietas, bet kas ir kopsaucējs mākslai un rakstīšanai - tā ir tā stāstu izstāstīšana.”
Ar kartīti var pateikt, ka tev cilvēks nav vienaldzīgs
SIA Typical cenšas darīt visu, lai būtu sociāli aktīvi un veicinātu emocionālo saikni starp cilvēkiem. uzņēmuma īpašniece Elīna Bērziņa intervijā stāsta par savu uzņēmējdarbības ceļu, par īpašajām pastkartēm un apsveikuma kartītēm, par savu jauno pastkaršu kolekciju "Mežsss" un savu dzīves ceļu. Ar Elīnu sarunājās Ieva (Gulbenes novada bibliotēka).Kas ir Elīna?
Esmu Elīna Bērziņa, sociālā uzņēmuma Typical Latvian vadītāja. Esmu diezgan spītīgs, dumpiniecisks cilvēks, kuram diemžēl ik pa laikam izlaužas Dona Kihota tieksmes, kad reizēm gribas cīnīties ar tām dzirnavām, lai gan zinu, ka tas ir bezjēdzīgi.
Ar ko nodarbojas Tavs sociālais uzņēmums?
Līdz šim, organizējām apmācības cilvēkiem ar invaliditāti, kurās centāmies cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt savus talantus, ar kuriem viņi šobrīd varētu mēģināt atrast veidu kā nopelnī. Bet Covids darīja labojumus. Šobrīd mēs atbalstam mākslinieku Mareku, kura gleznas pārtaisām pastkartītēs ,viņš saņem 50% ieņēmumu no katras pārdotās vienības un es jūtu, ka šis variants ir daudz paliekošāks, nekā apmācības, kurās no 10 cilvēkiem, ja paveicās, tikai 1 vai 2 pēc tam arī kaut ko darīja. Tādēļ nākotnē arī daļu ienākumu novirzīsim konkrētiem cilvēkiem radot viņu darbus.
Tomēr cilvēkos, un es par to viņus nenosodu, ir tā cerība, vēlme un gaidas, ka kāds atnāks pie Tavām durvīm, pieklauvēs un teiks, es Tevi visu mūžu gaidīju, nāc es tev tagad parādīšu kas jādara un kopā darbosimies. Ir ļoti maz cilvēku, kuri būtu gatavi paši meklēt tos ceļus, kā kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī finansiālajā jomā.
Kāpēc Pastkartītes?
Es pastkartes sakumā redzēju, kā tādu veco laiku Twitteri, jo laukums, uz kuru Tu raksti, ir ierobežots. Mūsdienu cilvēks vienmēr attaisnojas ar savu milzīgo skrējienu, es gan teiktu daļēju slinkumu, tad pastkarte ir ērts veids kā Tu tik un tā personīgi vari kādam pateikt, ka Tev viņš nav vienaldzīgs.
Kāpēc vairāk sss kolekcijā Mežsss un kāpēc mežs bez cilvēka? Vai cilvēks sabojātu mežu?
Kad cilvēks ienāk mežā, viņš drusku to mežu padara reālistiskāku, jo kamēr nav cilvēks, man liekas, ka mežā ir brīnumi, tur ir noslēpumi, tur ir varbūt tā tumšā puse, kas parasti ievilina cilvēku. It kā man nebūtu iebildumu pret pastkartēm, kurās cilvēks ir mežā, tomēr skatoties no pārdošanas iespējām, cilvēki ir atturīgāki iegādāties pastkartes, uz kurām ir cits cilvēks. Man pašai mežā patīk, kad esmu ar savu ģimeni bez citiem cilvēkiem, jo tad tā nav burzēšanās kopā, tas ir saplūšana ar mežu pa īstam. Tu dzirdi tos trokšņus, Tu dzirdi lietas, kuras varbūt pat nav, bet tā iztēle Tevi spilgtina, jo Tu atrodies svešā un savā ziņā savvaļiskā vidē. Un tāpēc Mežs bez cilvēka, manuprāt ir skaistāks. Mežā, kurā parasti uzturos, ir tā šalkoņa no priedēm un citiem kokiem un, manuprāt, mežam piestāv tas mežssss šalcošā skaņa, kas rada šis sajūtas, ka neesi tur viens.
Ko Tu novēlētu sev un citiem?
Kaut kādās lietās man pietrūkst tās Elīnas, kura bija pirms 5 gadiem, kas uzsāka biznesu,sāka darboties aktīvi sociālajā jomā, jo tā Elīna bija daudz tīrāka un mazāk apbružājusies. Un man gribētos novēlēt sev un līdz ar to arī jums visiem pārējiem rūpēties par savu iekšējo tīrību. Reizēm nav nemaz tik slikti, ja Tu esi nedaudz naivs un lielākā ticībā par apkārtējo pasauli, jo iespējams, ka tieši ticība rada brīnumus un palīdz mums ieraudzīt skaistās lietas.
Interviju sagatavoja Gulbenes novada bibliotēka
Pilnā intervija video formātā ir šeit: Saruna ar Elīnu
Labu fotogrāfiju neuzņem aparāts, bet cilvēks, kurš aiz tās stāv
| IEPAZĪSTIES AR MIRKĻU ĶĒRĀJU ARTU JOMU (34) |
| Dzīvesvieta: |
| Ozolnieki |
| Izglītība: |
|
| Pieredze: |
| fotogrāfē kopš sevi atceras, bet tā īpaši prasmīgi tomēr kopš 2017.gada (pēc foto kursa) |
| Artas sasniegumi: |
|
| Mīļākais gadalaiks bildēšanai: |
| Visi, fotogrāfijai ir ļoti grūti izvēlēties vienu. Sliecos uz Pavasari, bet tikai tāpēc, ka tas principā ir mīļākais gadalaiks (bet ar fotogrāfiju diez vai tam sakars.) |
| Dzīves moto: |
| Dzīvot palīdz mirdzošas acis un veselīgs optimisms. |
| Artas darbus vari atrast: |
| https://www.facebook.com/ArtaJomaFoto/ |
(Iedvesmo) Ar optimismu un ticību stājas pretī ikdienai –gleznotājs Mareks
Viena diena, viens tavs lēmums
var izmainīt pilnīgi visu. Tā notika ar Mareku. Pēc tam Mareks
varēja grimt, vai celties. Viņā bija spēks celties. Pirms nelaimes
Mareks bija sanitārs slimnīcā, pēc- viens no populārākajiem
gleznotājiem Latvijā. Viņa darbi priecē ne tikai Latvijas
iedzīvotājus, bet arī ceļo uz ārzemēm, lai tur nestu ticību un
mīlestību.
Diena no dienas, jeb ikdiena, kurā nesajukt prātā ja esi garā stiprs
Kā Mareks pats atzīst, tad faktiski visas dienas pa lielam ir vienādas. Izņemot gadījumus, kad jābrauc uz kādu pasākumu. No rīta Mareks pagriežas uz sānu, palasa Bībeli kas ir obligāta dienas sastāvdaļa, kā gleznotājs pats saka: „Priekš manas gara izaugsmes”. Pēc tam paskatās kas notiek sociālajos tīklos, un ap pulkstenis 11:00 sāk trenēties. Tad paēd pusdienas, pagaida kad asistente paēd. Pēc tam pluss /mīnuss līdz kādiem 17:00/18:00 glezno, ja tajā dienā neatbrauc kāds ciemiņš. Paēd vakariņas. Paskatās kādu filmu un atpūšas.
(IKDIENA) Sava darbavieta- viens no iemesliem kas dzīvi padara skaistu!
Mūsu
bloga pirmā stāsta varone ir Ligita Stikuste. Šobrīd kā brīvprātīgā
viņa darbojas Lūznavas muižā, bet ļoti cer drīzumā atgriezties
atkal kā darbinieks. Visas jaunās sievietes cerības tiek liktas uz
atkārtotas darba vietas izveidi. Kad Ligita runā par darbu – viņa
staro. Acīs lēkā prieka gariņš, bet uz lūpām ir smaids. Dienas
gaitas Lūznavas muižā ir kļuvušas par daļu no viņas. Būt kam
piederīgai ir vēl viens iemesls kāpēc Ligitai dzīve šķiet skaista.
Ja vien nebūtu tas mākonis…mākonis vārdā vai izdosies iegūt
tuvākajā laikā darbavietu tik mīļajā muižā!?
Būt par sociālo uzņēmēju- ko tas nozīmē?!
Rakstīt, nerakstīt, labāk rakstīti!
